Ceļā uz Operetes teātri

Gundega Saulīte.
Raksts publicēts Amerikas latviešu avīzē „Laiks”, nr. 30. 

Operetes fonda un Ikšķiles novada pašvaldības pirmo reizi sarīkotais Operetes festivāls, kas trešajā jūlija svētdienā norisinājās Ikšķilē, uzrādīja un apliecināja vismaz divas neapgāžamas patiesības. Pirmā no tām ir atziņa, ka dažādu paaudžu skatītāji ir noilgojušies pēc profesionāli teicami izveidotas muzikālas izrādes (lasi – operetes, mūzikla, dziesmu spēles). Šī nosacīti vieglā žanra atvēziens ir plašs un piedāvā arī bezgala daudz jaunrades iespēju kā klasisko operešu mūsdienīgā interpretācijā, tā jaunu oriģināldarbu iecerēšanā un veidošanā. Otrā patiesība, par kuru varēja pārliecināties festivāla galā koncertā, ir atbilstīgu māksliniecisko spēku saliedēšana kopīgam mērķim. Tā mūziķu un skatuves mākslinieku kopība, ko Operetes fonda valdes priekšsēdētāja Agija Ozoliņa-Kozlovska festivāla laikā lepni devēja par vairāku sezonu laikā izveidotu entuziastu trupu, publikas priekšā atklājās kā sprigans, jauneklīga spēka pilns ansamblis. Līdz ar to festivālu vainagoja kupls, vasarīgām noskaņām bagāts, skanīgs, kustīgs un krāsains koncerts. 

Operetes fonda un Ikšķiles novada pašvaldības pirmo reizi sarīkotais Operetes festivāls, kas trešajā jūlija svētdienā norisinājās Ikšķilē, uzrādīja un apliecināja vismaz divas neapgāžamas patiesības. Pirmā no tām Izvērstā un pārdomātā programma klausītājiem piedāvāja gan latviešu solodziesmu programmu Ikšķiles luterāņu baznīcā, gan bērnu sarīkojumu, kas notika Tīnūžu muižas pagalmā un ar jestru krāsainību un temperamentu ielīksmoja kā mazos, tā pieaugušos apmeklētājus. Šaurākā lokā notika pārrunas pie kafijas tases, kurās atminējās gan bijušos laikus un Rīgas Muzikālās komēdijas ( vēlāk – Operetes, vēl pēc tam – Muzikālā teātra) pagātni un runāja par sen nobriedušo vajadzību pēc jauna profesionāla teātra, kurā izrādītu gan klasiskās operetes, gan jaunāku laiku muzikālas izrādes.

Taču pievērsīsimies garās dienas kulminācijai – Galā koncertam. Interesi par to nespēja aizbaidīt pat lietus gāze, kas uznāca kādu stundu pirms koncerta sākuma. Papostījis scenografa Oskara Dreģa iecerēto un īstenoto brīvdabas skatuves noformējumu, kurā dominēja krāšņa puķu dobe, tai pāri uz visām pusēm izvijās baltas buras ( bet varbūt – mūsu sapņu spārni), lietus pierima. Klausītāju rindas piepildījās līdz pēdējai vietai, un, domāju, ka daudzo dedzīgo klausītāju atmiņā šis vakars saglabājies kā saulainu, sirsnīgu noskaņu piepildīts. Jo muzikālais entuziasms, orķestra, solistu, dejotāju, režisora Valda Lūriņa un programmas 
vadītāja aktiera Normunda Laizāna sniegums radīja tieši šādas izjūtas.

Galā koncerta pirmā daļa bija veltīta latviešu muzikālo izrāžu „klasikai” – diriģents Guntars Bernāts programmā bija iekļāvis fragmentus no Arvīda Žilinska, Elgas Igenbergas, Imanta Kalniņa kādreiz tik populāriem skatuves darbiem. Un klausītāji labvēlīgi atsaucās gan draiskajai zvejniekpuišu dziesmai no A. Žilinska operetes „Dzintarkrasta puiši”, gan Anneles liriskajam valsim no E. Igenbergas skatuves darba. Koncerta otrajā daļā skanēja populāro klasisko darbu fragmenti, melodiju karuselī ievijot gan mīlestības sāpes, cerības un laimes nojausmas, gan bezbēdīgu prieku un pat pārgalvību. 
  
  Operetes žanra entuziastei un nerimtīgai populārizētājai Agijai Ozoliņai-Kozlovskai izdevies kopīgam mērķim apvienot gan pieredzējušus skatuves spēkus, gan talantīgu jauno vokālistu kopu, kas ir labs apsolījums iecerētā teātra nākotnei. Populārās operdziedones Sonoras Vaices un baritona Naura Indzera duets vilināt vilināja viņu sniegumu baudīt arī izrādē „Jautrā atraitne”, ko Operetes fonds atkal piedāvās rudens mēnešos. Nauris Indzeris visa koncerta laikā atklājās dzirkstošā aktieriskā daudzveidībā. Bija prieks par artistiskā basbaritona Artūra Manguļa parādīšanos uz skatuves pēc garāka pārtraukuma. Turklāt vitāli skanīgs un ielīksmojošs bija vīru kvartets, kuŗā līdz ar abiem pieminētajiem dziedāja arī tenori Dainis Skutelis un Emīls Kivlenieks. Koncerta
kopskaņā labi iekļāvās viešņa – Alise Zinovjeva – Latvijā dzimusi dziedone, kas šobrīd strādā Italijas trupās.​

Atbilstīgi žanra prasībām atraisīti darbojās dejotāju grupa horeogrāfa Alberta Kivlenieka vadībā, ārijām, duetiem un ansambļiem piešķirot lielāku dinamismu un skatuvisko vērienu. Savukārt kostīmu mākslinieces Jurates Silakaktiņas lieliskais veikums, ieģērbjot koncerta dalībniekus koši krāsainos tērpos, apstiprināja atziņu, ka operetes žanrs tik tiešām ļoti piestāv vasarai (kaut lietainai), un priecēja acis.

​Kad koncerta izskaņā pret debesīm raisījās svētku uguņošanas šaltis, vēl tika solīta orķestra spēlēta valša tūre. Bet tie, kas gatavojās izgriezt valsi un tie, kas lēnām izklīda, lai dotos mājup, visi bija vienisprātis – Operetes vasaras festivāla tradīcija ir iedibināta, un tai ir jāturpinās. Un doma par profesionāla  operetes teātra nepieciešamību, kas jo īpaši aktuālizēta šajās vasaras dienās, jābriedina līdz idejas īstenošanai.