Marinas Zirdziņas fotoportrets, autors - Leonīds Merkmanis
"Rīgas Operetes teātra noietajā ceļā nebūtu krāsu un talanta košuma bez Marinas Zirdziņas (27.06.1912 - 08.11.1990) personības, bez viņas darbīgā temperamenta, bez apbrīnojamās izturības." Ar šo muzikoloģes, muzikālā teātra kritiķes Vijas Briedes citātu aizsākas bagātīgi ilustrētā teātra kritiķes Gundegas Saulītes grāmata Marina Zirdziņa, ko 2012. gadā izdevis apgāds Vesta-LK, un kurā raksturots mākslinieces ceļš līdz skatuvei, tostarp tādi nozīmīgi pieturas punkti kā uzvara skaistumkonkursā 1931. gadā un darbošanās slavenajā Teodora Reitera korī.
Divdesmit pieci gadi Muzikālās komēdijas teātrī, daudzveidīgas lomas un atbildīga attieksme pret darbu... Marinas Zirdziņas biogrāfijā nav trūcis spilgtu un radošu lappušu. Izgaismojot Latvijas kultūrvēstures virsotnes – operetes jomā, nenoliedzami, tāda ir Marina Zirdziņa –, sekmējot kvalitatīvu, mūsdienīgu žanra attīstību, konkurss godinās operetes dīvas spožo personību un iedzīvinās izcilajai māksliniecei raksturīgās kvalitātes.
“Viņas tēliem piemita muzikāla un aktieriska inteliģence, spēja pārtapt arvien jaunās lomās, tajās izpaužot plašu sievietes dvēseles pārdzīvojumu amplitūdu, kas arvien bija precīzi pakļauta šķietami vieglā žanra likumībām,” tā Marinu Zirdziņu raksturo Vija Briede.
Divdesmit pieci gadi Muzikālās komēdijas teātrī, daudzveidīgas lomas un atbildīga attieksme pret darbu... Marinas Zirdziņas biogrāfijā nav trūcis spilgtu un radošu lappušu. Izgaismojot Latvijas kultūrvēstures virsotnes – operetes jomā, nenoliedzami, tāda ir Marina Zirdziņa –, sekmējot kvalitatīvu, mūsdienīgu žanra attīstību, konkurss godinās operetes dīvas spožo personību un iedzīvinās izcilajai māksliniecei raksturīgās kvalitātes.
“Viņas tēliem piemita muzikāla un aktieriska inteliģence, spēja pārtapt arvien jaunās lomās, tajās izpaužot plašu sievietes dvēseles pārdzīvojumu amplitūdu, kas arvien bija precīzi pakļauta šķietami vieglā žanra likumībām,” tā Marinu Zirdziņu raksturo Vija Briede.
|
ĪSA BIOGRĀFIJA
Izcilā latviešu skatuves māksliniece Marina Zirdziņa (dzim. Marianna Rasnača) dzimusi 1912. gada 27. jūnijā Rīgā poļu ģimenē. Māte Tekla (dzim. Kņazeviča), tēvs – Staņislavs Rasnačs, ir vēl vecākā māsa Hedviga. Mājās ģimene sarunājas poliski, ļoti daudz dzied, arī trīsbalsīgi. Latviešu un krievu valodu Marina apgūst viegli, un tas vēlāk noder, strādājot muzikālās komēdijas, vēlāk – operetes teātrī par solisti gan latviešu, gan krievu trupā. Marina jau kopš bērnības nodarbojas ar mākslas vingrošanu, ir laba peldētāja un daiļslidotāja. Tā kā māte viena pati audzina abas meitas, Marina agri sāk strādāt – vispirms parfimērijas veikalā, vēlāk trikotāžas fabrikā Zvaigzne. 1931. gadā, kad Marinai ir 19 gadu, viņa iegūs skaistākās rīdzinieces titulu, uzvarot konkursā un balvā saņemot zelta rokaspulksteni. Vēlāk Marina piedalās Latvijas strādājošo meiteņu skaistumkonkursā, un arī tur iegūst pirmo vietu un titulu Mis Darba Jaunava. 1936. gadā Marina sāk dziedāt Teodora Reitera korī, līdz ar to mūzika kļūst par nozīmīgu viņas dzīves sastāvdaļu. Dziedot šajā slavenajā un augsti profesionālajā korī, Marina Zirdziņa apmeklē dziedāšanas nodarbības pie operas solistes Hertas Lūses, kura atzīst savu audzēkni par ļoti apdāvinātu un iepazīstina ar vokālās tehnikas pamatiem, māca, kā pārvaldīt balss materiālu. Īsu laiku Marina ir precējusies ar Artūru Riekstiņu. Vācu okupācijas laikā Marina iesaistās Tautas teātrī, kur sastop jauno aktieri Vsevolodu Zirdziņu un drīz vien kļūst par Marinu Zirdziņu. Ar šo vārdu viņu vairāk nekā 25 gadus pazina ne tikai Latvijas skatītāji, bet arī daudzu Padomju Savienības pilsētu operetes cienītāji. 1943. gadā piedzimst dēls Vitālijs. Viņš izmācās par ārstu – traumatologu ortopēdu, kļūst par Latvijas Medicīnas institūta, vēlāk – Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēku – dekānu, asociēto profesoru. Pēc Otrā pasaules kara Rīgā tiek nodibināts Muzikālās komēdijas teātris. Tajā par solistiem sāka strādāt gan Marina, gan Vsevolods Zirdziņi. Bija gan darbs, gan panākumi, taču Marina Zirdziņa vienmēr uzsvērusi, ka vislielāko “sagatavojošo” skatuves rūdījumu guvusi tieši Reitera korī. Pēc Teodora Reitera aiziešanas mūžībā, nu jau Nopelniem bagātā skatuves māksliniece (Padomu Savienībā, kad dzelzs priekškars izslēdza starptautiskas karjeras iespējas, tas bija augstākais novērtējums, ko piešķīra izciliem Latvijas PSR mākslas darbiniekiem) Marina Zirdziņa atzīst, ka darbošanās viņa vadītajā korī bijis viens no nozīmīgākajiem notikumiem dziedātājas profesionālajā attīstībā. Tolaik viņu jau droši var saukt par Operetes teātra primadonnu – viņa dziedāja galvenās lomas gandrīz visās operetēs, turklāt viņai piemīt īstas dāmas stāja un aristokrātiskums. Rozmarija un Vanda Frimla un Stotharta Rozmarijā, Silva Kālmāna Silvā, Rozalinde Štrausa Sikspārnī, Ninona Kālmāna Monmartras vijolītē, Hanna Glavarī Lehāra Jautrajā atraitnē, Klīvija Dostāla Klīvijā, Miss Higinsa Lova Manā skaistajā lēdijā, dažas raksturlomas latviešu komponistu operetēs – Ķērsta Arvīda Žilinska Dzintarkrasta puišos, Baumaņa kundze Gunāra Ordelovska Peldētājā Zuzannā. Pēdējā Marinas Zirdziņas loma 1969. gadā ir Dollija Hermana operetē Hallo, Dollij! 70. gadu sākumā dziedātāja, būdama lieliskā formā un slavas zenītā, skatuvi pamet, taču turpina piedalīties koncertos, kā to darījusi visu mūžu uz daudzu, jo daudzu Latvijas kultūras namu skatuvēm. Tuvinieki atzīst, ka Marina bijusi īsts ģimenes cilvēks, brīnišķīga saimniece, interesanta sarunu biedrene, mīļa vecmāmiņa mazbērniem. Dzīvesprieks, humora izjūta, mīlestība pret ģimeni, skaidra izpratne par draudzību, ļoti apzinīga attieksme pret darbu, atklāta neiecietība pret meliem un divkosību, ticība Latvijas brīvībai – tā savu māti raksturo Vitālijs. |
Marina Zirdziņa, 1931. gads
Operetē "Havajas puķe" princeses Laijas lomā
Kā lai nejūsmo par Hannu Glavarī? ("Jautrā atraitne")
Rozalinde "Sikspārnī" bija Marinas Zirdziņas mūža loma
|
